IZSTĀDE | TRĪS PAAUDZES

VEF Kultūras pilī no 25.11.25. līdz 11.01.26. BEZ MAKSAS apskatāma izstāde TRĪS PAAUDZES – Jānis Zemītis (gleznas), Ēstere Zemīte (gleznas), Jānis Ansis Zommers (foto, gleznas).

Vai tā ir laime vai ierobežojums piedzimt mākslinieku ģimenē? No tēva uz meitu, no meitas uz dēlu – pārmantots glezniecības talants, sāpes, jūtīgums un prieks būt mākslas pasaulē. Izstādē trīs paaudzēs skatāma daudzveidīga, krāsaina, dziļa, noslēpumaina, nesaprotama un reizē tik skaista redzamā un neredzamā pasaule.

Gleznotājs un pedagogs Jānis Zemītis (1940-2008) pieder tai mākslinieku paaudzei, kas sevi pieteica 1960. gadu otrajā pusē. 1960.-70. gados Jānis Zemītis radīja virkni izteiksmīgu, augsti novērtētu daudzfigūru kompozīciju. Tajās atspoguļojās mākslinieka interese par plakni, kompozīcijas ritmu, simetriju, stabilitāti. Šie principi saglabājās gleznotāja tik iemīļotajās klusajās dabās, kas viņa daiļradē pakāpeniski ienāca 1970. gados, bet nākošajās dekādēs kļuva par dominējošo žanru, risinot formas un satura attiecību jautājumus. Šīs klusās dabas liek domāt par turpinājumu latviešu kubismam, kas bija aktuāls 1920. gados. Tanī pat laikā Jāņa Zemīša daiļrade saglabā savu individuālo raksturu un oriģinalitāti. 

Pēdējos dzīves gados J.Zemītis vairāk pievērsās liela formāta figurālām gleznām. Mākslas zinātniece Austra Avotiņa par šiem darbiem raksta: “Interese par cilvēka iekšējo pasauli, dzīves, mūžības un nāves tēma ienāk mākslinieka ikdienā organiski un šķietami nemanot. (…) Aktualizēti tiek simboli – tie vairs nav tikai formāli elementi kā tas bija agrīnajās klusajās dabās, tagad to saturs tiek izcelts un akcentēts. Īpašu nozīmi iegūst naktstauriņa tēls. Tas simbolizē dvēseles patiesības meklējumus. Naktstauriņus pievelk gaisma. Mākslinieks ievēroja, ka naktstauriņa tēls tiek izmantots arī kapakmeņos – kā gaismas uzvaras un atdzimšanas apliecinājums. Pirmajā brīdī tie nešķiet pārāk izteiksmīgi, bet to parādīšanās tumsā izsaka sākotnējo, pirmatnējo stāvokli. Apkārtne ir tumsā, bet tumsa atklājas nevis kā neziņa, bet kā spēka simbols. (…) Kompozīcijas kļūst formāli vienkāršas un skaidras, bet psiholoģiski sarežģītas un daudznozīmīgas. Izteiksmes līdzekļi tiek sakāpināti – kontrasti, faktūras, struktūras – mānīgi novērš uzmanību. Krāsu līniju, laukumu, kontrastu atkārtošanās – tas viss ir kā dzīvē. Tā ir pati dzīve. Kā aizrautība ar ārēji iespējamo vai redzamo, piemēram, ar naktstauriņu spārnu savādo mirdzumu. Tomēr tas viss tikai papildina attēlotā filozofisko nozīmi. Cilvēku figūras ir mistiskas nerealitātes ietvertas, savādās pozās, it kā meditē un slēpjas. To sejas iezīmē maskas, kas bieži vien izrādās nemaz nav uz sejas. Motīvos ienāk jauna – mūžības dimensija.” 

Visu mūžu J.Zemītis ir veltījis savam aicinājumam – glezniecībai. Tomēr paralēli tam viņš bija arī izcils pedagogs neskaitāmiem skolēniem un studentiem (1965.-1981. gadam bija skolotājs J.Rozentāla Rīgas mākslas skolā, vēlāk – docents, profesors Latvijas Mākslas akadēmijā, vadījis arī LMA Glezniecības katedru un LMA senātu, kā arī profesoru padomi), kā arī bija mīlošs tētis četriem bērniem un vectētiņš daudzajiem mazbērniem.

Ekspozīcija VEF Kultūras pilī veltīta Jāņa Zemīša piemiņai viņa 85. jubilejas gadā.

Gleznotāja Ēstere Zemīte dzimusi 1973.gadā, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, kā arī Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu “Attīstība”. Strādājusi par gleznošanas pasniedzēju, skolotāju, lektori, Dienas centra ielu bērniem vadītāju, sociālo pedagoģi, sociālo darbinieci Valsts sociālās aprūpes centrā “Rīga”. Kopš 2023 .gada Ē.Zemīte strādā Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas programmā ar bērniem un pusaudžiem ar uzvedības traucējumiem. Ēstere strādā ar bērniem un pusaudžiem, kuri palikuši bez vecāku gādības, cietuši no pamešanas novārtā, no institucionalizācijas un citiem vardarbības veidiem. Kopš 2020. gada Ēstere praktizē arī smilšu spēles terapiju ar bērniem un pusaudžiem. 

Kopš 1990.gada Ē.Zemītei notikušas 23 personālizstādes, un ar savām gleznām viņa piedalījusies vairāk nekā 40 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņas gleznas atrodas Jelgavas Ģ.Eliasa mākslas un vēstures muzejā; privātkolekcijās Beļģijā, Dānijā, Francijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Vācijā, ASV, Kanādā, Latvijā.

VEF Kultūras pilī eksponētajos darbos redzami bērnu, kuri palikuši bez vecāku gādības un kuriem ir smagi funkcionāli traucējumi. Portreti ir kā aicinājums ieraudzīt, pamanīt katru bērnu ar viņa raksturu un skaistumu, dodot balsi bērniem, kuri paši nevar sevi aizstāvēt. Eksponētas arī gleznas, kurās attēlotas meža ainavas ar savu noteiktu līniju un krāsu ritmu, vedinot domāt par briesmu vietu vai patvērumu, izaicinājumu vai harmoniju, sevis pazaudēšanu vai atklāšanu. Simbolu grāmatā “Zīmes un simboli” par mežu rakstīts: “Mitoloģiskajā apziņā mežs atspogļo cilvēka psihi. Tas ir milzīgs, noslēpumains un it kā nekustīgs, tomēr tajā pulsē apslēpta dzīvība. Mežs ir barjera starp zināmo un nezimāno, tumšs, neizskaidrojams un sievišķs, saistīts ar apaugļošanos un dzemdi, iniciāciju un pārdabiskiem spēkiem. Meži pasaulē bija pirmā vieta, kas tika saistīta ar gariem un dievībām. Daudzās kultūrās ticēja, ka kokos mīt dvēseles vai gari, tādēļ kokos iekāra ziedojumus. […] Kristietībā mežs atspoguļo “mežonīgo dabu” un pagānismu, tas simbolizē tumsā pazudušo cilvēci bez garīgas gaismas. Āzijā mežs ir garīgās attīstības un meditācijas vieta. […]”* Eiropas tautu pasakās tā ir arī briesmu vieta. “Mežs ir vieta, kurā cilvēkam nākas pārvarēt bailes, taču rezultātā viņš gūst patiesu izpratni par sevi. Šī ideja atbalsojas psihologa K.G.Junga teorijā: mežs simbolizē nenoskaidrotās, neapzinātās bailes. Senajām tautām mežs bija vieta, kurā norisinās iniciācijas rituāli, tāpēc mežs simbolizē arī ieiešanu pieaugušo pasaulē pēc pieredzes trūkuma pārvarēšanas. Mūsdienās, kad koku izciršana ir kļuvusi par globālu problēmu, mežs ieguvis jaunu simbolisku nozīmi – tas rāda robežu, cik tālu cilvēks ielauzies dabas pasaulē.”*

Ēstere Zemītes radītās meža ainavas atspoguļo mežu dažādos gadalaikos, apgaismojumos, dienas laikos, rādot mežu gan kā noslēpumainu, iespējamu briesmu vietu, gan vietu meditācijai, sevis izziņai un pieņemšanai. Gleznas gleznotas uz audekla ar eļļas krāsām, izmantojot arī pasteļkrītiņus, radot viegluma un noslēpumainības iespaidu. 

*Zīmes un simboli. – Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2010.

Mākslinieks Jānis Ansis Zommers dzimis 2009. gadā, pabeidzis Rīgas Doma kora skolu, šobrīd mācās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, 1. kursā. Zīmēšanai un glezniecībai viņš pievērsies jau kopš agras bērnības, šī interese ar laiku kļuvusi par viņa dzīves neatņemamu daļu.

Galvenais izteiksmes veids Jānim ir glezniecība, taču viņš aktīvi izpaužas arī fotogrāfijā. Mākslinieka darbos sastopas daba un cilvēka radītā vide – to kontrasts un savstarpējās attiecības. Šī saspēle kļūst par viņa emociju, domu un iekšējā redzējuma atspoguļojumu. Šī māksla ir patiesa un personiska – kā iekšējā miera un drošības telpa, vieta, kurā atklājas skaistums ikdienišķās lietās.

Iedvesmu mākslinieks rod pats sevī un sev apkārt – ikdienas ritmos, ielu ainavās, sienu faktūrās, formās un līnijās, kas veido viņa vizuālo pieredzi. Atsakoties no ārēju viedokļu ietekmes, Jānis veido savu unikālo skatījumu uz pasauli un mākslu.

N.B. Ieeja izstādē BEZ MAKSAS!